Nevar runāt par veselību, neapskatot locītavas, tāpēc uz mirkli atkal pievērsīsimies anatomijai. Kā atzīst biomehānikas speciālists Haralds Jansons, par locītavām būtu jāzina kaut vai tāpēc vien, lai tās pareizi locītu un kādudien nerastos vajadzība pēc mākslīgiem kaulu savienojumiem.

Vienkārši definējot, locītava ir divu vai vairāku kaulu savienojums, taču šie savienojumi atšķiras. Pēc uzbūves klasificē trīs tipu locītavas. Ir fibriozās locītavas - tāds kaulu savienojums, kas lielākoties ir nekustīgs un kur kauli nevis ieguļas viens otrā, bet atrodas līdzās un ir pārklāti ar savienotājaudiem.

Otrs savienojuma tips ir skrimšļa locītavas, kuras pieļauj nenozīmīgas kustības vai, līdzīgi kā fibriozās locītavas, ir nekustīgas. Skrimšļa locītavās kaulu virsmas ir savienotas ar saplacinātām plāksnītēm vai fibroskrimšļa disku vai arī tās ir pagaidu locītavas, kas izveidojušās no hialīnā skrimšļa, lai nodrošinātu, piemēram, garo kaulu augšanu.

Un trešais tips ir sinoviālās locītavas, kas pieļauj kaulu brīvu pārvietošanos pa gludu, mitru locītavu skrimsli, kas ietverts elastīgā locītavas kapsulā.

Šīs locītavas nodrošina brīvas kustības. Sinoviālās locītavas ievērojami atšķiras no diviem iepriekšējiem locītavu tipiem, jo to uzbūve ir citāda un, pateicoties šai atšķirīgajai locītavu uzbūvei, ir iespējams veikt dažādas kustības. Vienās locītavās kaulus var saliekt un atliekt, citās - veikt rotējošās kustības. Tiesa, kustību diapazons ir ierobežots, jo locītavas savās pozīcijās stingri notur spēcīgas, gandrīz neelastīgas saites, tām cieši pieguļ muskuļi un saistaudi. Bet to visu var trenēt, un locītavām šāds treniņš ir nepieciešams.




Autore: Raisa Tarnopoļska