Man bieži nācies saskarties ar viedokli, ka sporta nodarbības kompensē dzeršanas un smēķēšanas kaitīgo ietekmi. Daudzi cilvēki domā, ka šis mehānisms darbojas ļoti vienkārši. Piemēram, ja jūs iepriekšējā dienā esat pavairāk iedzēris, nākamajā tikai mazliet ilgāk jāpasvīst trenažieru zālē, un posts būs novērsts. Vai smēķētājam kārtīgi jāizskrienas pa parku, un plaušas būs "izvēdinātas"? Diemžēl tā nav. Lai cik skumji būtu, kaitīgo ieradumu atstātās pēdas nav izdzēšamas kā nepareizi uzvilktas līnijas uz baltas papīra lapas.

Ko nodara smēķēšana?

Cilvēks nepiedzimst ar vajadzību smēķēt. Visbiežāk viņš to iegūst jaunībā, pusaudža gados, kad valda spēcīga vēlme pašizteikties. Taču mēs varam pašapliecināties vienīgi tad, ja esam kaut ko sasnieguši: ja mums ir izglītība, darbs, pieredze, savs argumentēts viedoklis. Pusaudzim tā lielākoties nav, toties vēlēšanās izcelties ir tik ļoti liela, ka viņš bieži pārkāpj pieļaujamā robežas. Un kas tad ir pieļaujams? Pēc sabiedrības ieskatiem smēķēšana ir pats nenozīmīgākais nodarījums, ko tā gan neatbalsta, taču arī nesoda un cietumā neliek. Sakiet godīgi, vai jūs aizrādītu bērnam, kurš uz ielas smēķē? Agrāk - varbūt, bet mūsdienās, kad tiek apelēts pie cilvēktiesībām un demokrātijas, atļaušos apšaubīt, vai kāds riskētu iejaukties cita cilvēka - pat, ja tas ir bērns, - privātajās lietās.

Uzmanību - mīts!

Esmu dzirdējusi, kas smēķēšana palīdzot koncentrēties. Nav taisnība! Palūkosimies, kā noris elpošanas procesi. Sēžot un, teiksim, skatoties televizoru, mēs vienā minūtē ieelpojam apmēram 8 litrus gaisa. Šis aprēķins ir saistīts ar plaušu tilpumu - sievietēm tas ir vidēji 3-4 litri, vīriešiem apmēram 4-5 litri, bet sportistiem plaušu tilpums var palielināties līdz pat 7-8 litriem. Tātad, veicot ieelpu vidēji divas reizes minūtē, sieviete apgādā plaušas ar astoņiem litriem gaisa. Jebkura fiziska nodarbība paātrina elpošanu. Piemēram, pastaigājoties gar jūru, cauri plaušām iziet vairāk nekā 25 litri gaisa. Aktīvi vingrojot, šis skaitlis divkāršojas atkarībā no tā, ko mēs darām. Tas nozīmē, ka plaušās nonāk daudz vairāk gaisa, no kura mēs ņemam skābekli [skābeklis, kā zināms, ir nepieciešams, lai atbrīvotu enerģiju].

Kas notiek, kad cilvēks smēķē? Pirms nonākšanas plaušās gaiss iziet cauri cigaretei, kur degšanas procesā papildinās ar nikotīnu, sveķiem, darvu un citām kaitīgām vielām. Izsmēķējot vienu cigareti, cilvēks uzņem apmēram 20 litru šāda "bagātināta" gaisa - apmēram to pašu daudzumu, kāds nonāk plaušās, pastaigājoties brīvā dabā. Bet ko viņš uzņem smēķējot? Ne jau skābekli, bet tvanu, nikotīnu un citas indes, kas, kā mēdz sacīt, var nogalināt zirgu.

Smēķētājam šķiet, ka viņš atbrīvojas no stresa, nomierina nervus, gūst drošības sajūtu un jūt spēku pieplūdumu. Bieži cigaretēm par labu tiek minēta arī ēstgribu mazinošā iedarbība [esat taču dzirdējuši, ka smēķēšana nomāc bada sajūtu un tāpēc pīpmaņi ir tievi]. Patiesībā smēķētājs negūst itin neko labu, tikai laupa sev skābekli, tā vietā piepildot plaušas ar indīgām vielām. Lai muskuļi un galvas smadzenes funkcionētu, tām nepārtraukti ir nepieciešams skābeklis. Smēķētājs šo skābekli daļēji aizvieto ar tvanu, darvu un nikotīnu. Tas nozīmē, ka gan smadzenes, gan muskuļi ātrāk nogurst. Subjektīvi patīkamais enerģijas pieplūdums patiesībā ir silto dūmu izraisītā ļoti īslaicīgā asinsvadu paplašināšanās un asiņu pieplūdums, kam seko tūlītēja un paliekoša asinsvadu sašaurināšanās. Ir pilnīgi droši zināms, ka cilvēks, kurš daudzus gadus smēķē, savu organismu nolemj neatgriezeniskām pārmaiņām. Viņam veidojas sirds muskuļa vājums, sašaurinās asinsvadi, muskuļos, audos un smadzenēs pasliktinās asinsrite. Viņam pasliktinās atmiņa, krītas darbaspējas, viņš kļūst nervozs un viegli aizkaitināms. Smēķētājam ir īsāks mūžs. Dūmi nemitīgi kairina asinsvadus, tāpēc viņu biežāk piemeklē ar elpceļiem saistītas saslimšanas, aizsmok balss, plaušās uzkrājas nosēdumi. Smēķētāji veido vislielāko vēža riska grupu. Bez tam degšanas blakusprodukti, kas krājas asinīs, atstāj negatīvu iespaidu uz ādu - tā kļūst dzeltenīga [tāpat kā smēķētāja zobi], zaudē mitrumu, elastību un noveco.



Autore: Raisa Tarnopoļska