Latvijā vēl nesen šīs nodarbības uzskatīja par jaunumu, bet patiesībā tā ir sena un pasaulē labi zināma sistēma - līdzīgi kā aerobika, kas bijusi zināma jau Senajā Grieķijā. Arī tur jaunas meitenes mūzikas pavadībā izpildīja dažādas kustības ar palmu zariem, kas bija domātas kā lūgsnas dieviem, bet patiesībā nebija nekas cits kā mūsdienu aerobikas pirmsākumi.

Pilates metodikai ir ļoti interesanta vēsture. Tā nākusi no Vācijas un savu nosaukumu aizguvusi no šīs metodes izstrādātāja Jozefa Pilatesa. Pilatess bijis ļoti trausls, vājš un slimīgs cilvēks - viņam bijusi vesela slimību buķete: rahīts, alerģija, hroniskas elpošanas sistēmas saslimšanas, taču, būdams apveltīts ar stipru gribasspēku, viņš pats sevi atveseļoja. Jozefs Pilatess tik ļoti gribēja būs skaists un vesels, ka no desmit līdz astoņpadsmit gadu vecumā tā nostiprināja un attīstīja savu ķermeni un fizisko spēku, ka varēja strādāt par modeli māksliniekiem. Viņam bija tik skaists augums, ka to varēja gleznot. Un, lūk, šis vīrs nolēma, ka var palīdzēt arī citiem cilvēkiem - cirka māksliniekiem, dejotājiem, aktieriem, policistiem, karavīriem. Savu cīņu ar trūkumiem un savām slimībām viņš pārvērta par savu profesiju.

Pirms Otrā pasaules kara Jozefs Pilatess strādāja un dzīvoja Lielbritānijā. Kara laikā viņu kā vācieti internēja uz nometni, un arī tur viņš izmantoja savas zināšanas. Ir pat liecības, ka nometnē, kurā atradās Jozefs Pilatess, mazāk bijušas masu epidēmijas, kas pavada kara darbību. Tas ir saprotami, jo fiziski spēcīgiem cilvēkiem ir stiprāka imunitāte un lielākas organisma aizsargspējas. Turklāt, kā mēs zinām, fiziskā slodze paaugstina ne vien fizisko, bet arī psihisko līdzsvaru, tāpēc, ļoti iespējams, cilvēki labāk spēja pretoties slimībām.

Pēc kara Jozefs Pilatess emigrēja uz ASV, kur izveidoja savu studiju [toreiz vēl nebija sporta centru un fitnesa klubu]. Izmantojot noteiktu sistēmu, ko daudzu gadu garumā viņš pilnveidoja un attīstīja, Jozefs Pilatess palīdzēja bagātiem cilvēkiem nostiprināt veselību. Pirmām kārtām viņa klienti bija baletdejotāji. Tā kā dejošana ir fiziski grūta, tad bieži skatuves mākslinieki bija pakļauti dažādām traumām, izsisti no ritma, un viņi gribēja ātrāk atgriezties darbā. Pilates sistēma palīdzēja atgūt spēkus, atjaunoties, un tā kļuva tik populāra un tik strauji izplatījās, ka pie Jozefa Pilatesa vērsās ne tikai dejotāji, bet arī aktieri un citi slaveni mākslinieki, vēlāk - arī sportisti un citi cilvēki, kuriem bija kādas veselības problēmas.

2000. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs bija vairāk nekā divi tūkstoši Pilates studiju. Jāpiebilst, ka Jozefs Pilatess ne tikai izstrādāja kustības un vingrojumus, bet arī rādīja īpašas ierīces, kas šim nolūkam bija domātas. Mūsdienās tos sauc par trenažieriem, bet toreiz, Jozefa Pilatesa darbības laikā, tās bija mehāniskas ierīces, kas izskatījās visai vienkārši - kā koka gultas ar dažādas cietības atsperēm. Uz šīm ierīcēm cilvēks, izmantojot vismīkstākās atsperes, varēja trenēt traumēto, slimo locekli [kas, piemēram, bija lūzis vai sasists], bet, izmantojot cietās un vidēji cietās atsperes, viņš varēja trenēt veselās, spēcīgās ķermeņa daļas. Tātad cilvēks guva fizisku rūdījumu, saudzējot vājākās vietas un pilnvērtīgi noslogojot veselo ķermeni - paātrinājās asinsrite, vielmaiņa, tādā veidā tika sekmēta atlabšana.

Arī pats Jozefs Pilatess nodarbojās ar sportu līdz pēdējam elpas vilcienam. Ir saglabājušas fotogrāfijas, kurās viņš 70 gadu vecumā sniegā vingro, un viņa ķermenis ir tik harmoniski attīstīts, ka to varētu apskaust pat jauni vīrieši.

Pēc Jozefa Pilatesa nāves viņa ārstnieciskās sistēmas izplatība bija aizkavēta, jo daudzus gadus viņa mantinieki neļāva ražot Pilatesa izgudrotās ierīces. Bez tām vingrošana bija grūti iedomājama. Kad pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados tomēr tika izcīnītas tiesības izplatīt viņa trenažierus, Pilates milzīgā ātrumā izplatījās visā pasaulē, un, protams, arī Latvijā.

Tiesa, pie mums vairāk izplatītas ir grupu nodarbības, kurās neizmanto Pilates trenažierus, jo tie ir dārgi [grupai vajadzētu vismaz desmit trenažierus], turklāt treneris nevar vienlaikus pievērsties vairākiem cilvēkiem. Darbošanās ar Pilates trenažieriem prasa nedalītu uzmanību. Tāpēc daudzviet pasaulē un arī Latvijā lielāku piekrišanu guvusi tā Pilates sistēmas daļa, kas ir saistīta ar vingrošanu uz paklājiņiem. Turklāt speciālisti uzskata - lai apgūtu Pilates metodi kopumā, vismaz gads jāvingro un paklājiņa, jo tikai tad cilvēks spēj izprast, kā strādā viņa muskuļi, kā tie mijiedarbojas ar locītavām un citām ķermeņa sistēmām.

Īsi raksturojot, Pilates ir viens no ārstnieciskās vingrošanas veidiem. To izmanto rehabilitācijas centros. Ir vairākas iespējas, kā cīnīties ar dažādu slimību sekām, bet Pilates kā vienota sistēma ir piemērojama visiem gadījumiem. Pilates koncentrē uzmanību uz konkrētu darbību. Vingrojot, piemēram, trenažieru zālē, cilvēks var domāt par personīgo dzīvi, risināt darba jautājumus, dažādas problēmas, jo viņam ir nodarbinātas tikai kājas vai rokas, bet galva ir brīva. Pilates nemitīgi jādomā līdzi. Jāseko, kā tiek izpildīts vingrojums, kā novietots ķermenis attiecībā pret grīdu, kā elpošana ir sabalansēta ar kustību. Un, lūk, šī koncentrēšanās, pareiza elpošana un pareiza kustība dod izcili labu efektu.

Cilvēki, kuriem sāp mugura [un mūsdienās tādu ir ļoti daudz], izjūt atvieglojumu jau vingrošanas laikā. To var izskaidrot, jo lēnais, koncentrētais vingrojums sasilda muskuļus, un tie atslābst.

Pilates vingrojumu sistēma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu veselu mugurkaulu. Ja cilvēkam ir vesels mugurkauls, tad arī viņš pats ir vesels. Pilates sistēmā kustības ar rokām un kājām tiek izpildītas tikai tāpēc, lai atveseļotu muguru.

Nevarētu teikt, ka cilvēks nodarbībā nesvīst - lai pareizi izpildītu vingrojumu, ir jāpiepūlas, tāpēc tiek dedzinātas arī kalorijas. Šajās nodarbībās nav muzikāla pavadījuma, kas nodrošina ritmu. Mūzikai ir meditatīvs raksturs - tā rada emocionālu fonu, atbrīvo no stresa. Tātad cilvēkiem, kuriem nav muzikālās dzirdes un ritma izjūtas, var droši apmeklēt Pilates nodarbības - viņi jutīsies komfortabli. Pēc nodarbības ir viegluma sajūta.



Autore: Raisa Tarnopoļska