Mani vienmēr ir urdījis jautājums - kā izpaužas vecums? Mēs visi zinām, ka cilvēks pieaug un nobriest, bet kāds ir novecošanas mehānisms? Vai tas sāk darboties tikai tad, kad mēs slimojam, bet tad, kad esam veseli, neapdraud un neskar mūs? Kas ietekmē jauna, aktīva cilvēka pārvēršanos vecā un nevarīgā? Kā pagarināt laiku, pirms kauli kļūst trauslāki, āda sausāka, grumbaināka, mati sirmāki?... Un kāda loma šeit ir fiziskajām aktivitātēm? Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, es iztaujāju Dzelzceļa slimnīcas "Biķernieki" Valsts klīniskā Gerontoloģijas centra vadītāju Dainu Zepu.

Ir pieņemts, ka 65 gadi ir robeža, pēc kuras organisma funkcijas vairs neuzlabojas. Tas nenozīmē, ka sešdesmit sešu gadu vecumā mēs tūdaļ sabrūkam. Normāla novecošana nebūt nav saistīta ar sliktu pašsajūtu. Cilvēks var uzturēt možu garu un būt fiziski aktīvs pat simt gadu vecumā, diemžēl bieži novecošana notiek ātrāk, un galvenokārt - slimību dēļ.

Neapšaubāmi, veselīgs dzīvesveids attālina un aizkavē novecošanas procesu. Uzskaitīsim vēlreiz, ko tas ietver. Vispirmām kārtām veselīgs dzīvesveids nozīmē pilnvērtīgu, veselīgu uzturu un noteikti - fizisku aktivitāti, kas īpaši svarīga ir brieduma gados [te, jāatzīst, grēko lielais vairums cilvēku]. Ir jādomā arī par kaitīgajiem ieradumiem - skaistu vecumdienu dēļ būtu vērts, piemēram, atmest smēķēšanu. Vēl ir svarīgi apzināties alkohola ietekmi - pasaulē veiktie pētījumi liecina, ka ir kaitīgas abas galējības: gan absolūta atturība, gan pārmērības. Ir jāpievērš uzmanība arī ārējās vides faktoriem, videi, kurā dzīvojam, būtu vēlams biežāk uzturēties svaigā gaisā. Pierādīts, ka nav mazsvarīgas arī kolēģu savstarpējās attiecības, laipnība un smaids - tas viss palīdz uzturēt labu veselību.

Jūs man piekritīsiet, ka vislielākā interese par veselīgu dzīvesveidu ir jauniem, aktīviem cilvēkiem, kas ir radošo spēku pilnbriedā, aktīvi mācās, strādā, dibina ģimeni. Taču sabiedrību veido dažāda vecuma indivīdi. Diemžēl cilvēki, kas savas aktīvās darbības robežu jau ir pārkāpuši, bieži uzskata, ka veselīgs dzīvesveids nav domāts viņiem. Pusmūža ļaudis domā, ka viņiem sevi jāsaudzē, mazāk jāstaigā, vairāk jāsēž un jāauklē savas slimības, ka biežāk jāmēra asinsspiediens, jādzer zāles un kā lielākais pasaules dārgums jāuzmana veselības atlikums. Liela ļaužu daļa uzskata, ka pasīva atpūta ir labāka nekā aktīva, taču tā noteikti nav patiesība. Ja veselīgu, jaunu cilvēku piespiestu atpūsties tikai un vienīgi uz dīvāna, viņš jau pēc nedēļas zaudētu daļu darbaspēju. Veci cilvēki sevi labprātīgi ierobežo un jūtas arvien sliktāk un sliktāk. Es esmu pārliecināta, ka ikviens cilvēks sava mūža zelta gadus var nodzīvot skaisti un būt fiziski vesels un aktīvs.

Par vecumdienām ir jādomā jau brieduma gados, t.i., 30-40 gadu vecumā. Tieši šajā laikā ir apzināti jāveido "veselības rezerves" - un, ticiet man, to var darīt tieši tāpat, kā var krāt līdzekļus pensiju fondos un veikt sociālās iemaksas. Protams, mūsu labos nodomus var iedragāt negaidītas slimības, taču tie ir īpaši gadījumi. Ir jāsaprot, ka galvenās investīcijas ir profilakse. Jau minētā fiziskā aktivitāte un pareizs uzturs līdz minimumam samazina risku saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām un aptaukošanos, tas ir šķērslis kaulu stiprības patoloģijām un cukura diabētam. Ir pierādīts - pat tad, ja ģenētiski būtu noteikta iespēja saslimt, to var attālināt.

Es negribu mudināt visus cilvēkus neatkarīgi no viņu vecuma un fiziskās sagatavotības līmeņa uzreiz doties maratonskrējienā, taču katram ir nopietni jāapsver, ko viņš dara un ko varētu darīt savas veselības labā. Patiesībā - jo vairāk cilvēkam gadu, jo nopietnāk par to ir jādomā.



Autore: Raisa Tarnopoļska