Katrai muskuļu šķiedrai - savs uzdevums
Katrs skeleta muskulis ir veidots no vairākiem simtiem tūkstošu muskuļu šķiedru. Piemēram, apakšstilba muskulī ir vairāk nekā miljons muskuļu šķiedru. Augšdelma muskulī - trīs reizes mazāk. Katra muskuļu šķiedra ir ietverta saistaudos. Visas šķiedras kopā ir sakoptas kūlīšos. Arī kūlīšus apņem noteikti saistaudi. Tādējādi muskulis ir izturīgs veidojums, kas var pildīt noteiktas funkcijas. Katram muskulim tās ir citādas, un tos klasificē atkarībā no muskuļu funkcijām.

Pēc funkcijām izšķir saliecējus, atliecējus un griezējus jeb rotatoros muskuļus. Pēc formas ir garie, īsie un platie muskuļi, bet pēc šķiedru kūlīšu un saistaudu savstarpējā novietojuma - vārpstveida, spalvveida un vēdekļveida muskuļi. Ja kādā no minētajiem muskuļiem rodas kairinājums, tas saraujas un maina garumu. Piemēram, pati galvenā, koncentriskā saraušanās izraisa ļoti spēcīgu muskuļa saīsināšanos Taču, tā kā muskuļa apjomam jāpaliek nemainīgam, muskulis kļūst resnāks. Ko tas dod? Piemēram, ja saraujas un saīsinās augšdelma bicepss, jūs varat pietuvināt plaukstu plecam; ja saraujas augšstilba bicepss, apakšstilbs un pēda pietuvojas dibenam. Tas nozīmē, ka muskuļa saraušanās izraisa redzamu locītavu kustību.

Ir vēl tā saucamā muskuļu ekscentriskā saraušanās. Šajā gadījumā muskulis nevis saīsinās, bet pagarinās. Tas nepieciešams, lai jebkuru kustību varētu izpildīt precīzi. Iedomājieties, ka jūs pietuvināt plecam hanteli un gribat roku nolaist. Hantele to stiepj uz leju, augšdelma trīsgalvainais muskulis atliec elkoņa locītavu, un, ja vien augšdelma divgalvainais muskulis procesu nebremzētu, jūs izdarītu asu, strauju kustību, kas, visticamāk, traumētu locītavu. Bremzējot kustību, padarot to precīzāku, mazāk kaitīgu, bicepss strādā ekscentriskā režīmā. Tātad viens un tas pats muskulis var strādāt dažādos veidos.

Visbeidzot, ir vēl arī muskuļu izometriskā saraušanās. Tā ir muskuļa darbība, kad saraušanās process notiek, bet muskuļa garums nemainās. Ņemsim par piemēru to pašu hanteli. Pamēģiniet roku noturēt 90 grādu leņķī - jūs jutīsiet, ka muskuļi no sasprindzinājuma sāk trīcēt. Bet kustības taču nav! Muskuļa garums saglabājas nemainīgs! Tas nozīmē, ka muskuļi strādā izometriskā režīmā, notiek pretdarbība ārējam spēkam [hanteles svaram].

Vēl viens piemērs. Ieņemiet tādu pozīciju, it kā jūs grasītos atspiesties uz rokām jeb izpildīt roku saliekšanas un iztaisnošanas vingrinājumu. Arī tad, ja jūs nesalieksiet rokas un netuvināsieties zemei, vienkārši turēsiet savu ķermeni nekustīgu, muskuļi būs sasprindzināti, jo tiem ir jādarbojas pretēji zemes pievilkšanas spēkam.

Kas jāzina par agonistiem un antagonistiem?

Apskatīsim muskuļu novietojumu. Der zināt, ka muskuļus iedala divās grupās: agonistos un antagonistos. Agonisti locītavās veic vienu un to pašu darbību. Piemēram, augšdelma trīsgalvainais muskulis sastāv no trijām galviņām. Visas trīs galviņas veic vienu un to pašu darbību - atliec apakšdelmu. Arī augšstilba četrgalvainais muskulis - atliec augšstilbu vai saliec gurnu. Visi šie muskuļi ir novietoti locītavas vienā pusē. Savukārt antagonisti atrodas locītavas pretējā pusē. Piemēram, bicepss saliec locītavu, bet augšdelma trīsgalvainais muskulis, kas ir antagonists attiecībā pret bicepsu, to atliec. Antagonisti vienmēr ir novietoti kaula pretējā pusē un izpilda agonistiem pretējās funkcijas.

Kāpēc tas ir jāzina? Tāpēc, ka cilvēkam kā būtnei, kas pārvietojas stāvus, vienmēr ir labāk attīstīta tikai viena muskuļu grupa - tā, kas darbojas pretēji zemes pievilkšanas spēkam. Augšstilba priekšpuses muskuļu grupa ir spēcīgāka par mugurpuses muskuļiem, jo tā ir nemitīgi nodarbināta: ejot, kāpjot pa kāpnēm, pieceļoties no krēsla utt. Mugurpuses muskuļi tikai precizē kustības. Ja mēs zinām, kuri muskuļi ir antagonisti, kuri - agonisti, tad saprotam, kā tos trenēt. Varam novērtēt, kuriem muskuļiem nepieciešama lielāka slodze, kuriem - mazāka. Piekritīsiet taču, ka spēcīgus muskuļus nav vērts trenēt vēl vairāk.

Izstāstīšu vēl kādu zīmīgu piemēru. Kad vieglatlēti piedalās sacensībās, kas viņiem ir ļoti nozīmīgas, kam veltīti visi treniņi, viņi spēj ne tikai attīstīt lielāku spēku, bet arī pārvarēt nogurumu un sāpes. Taču, ja sportistu muskuļi nav attiecīgi sagatavoti, tie gluži vienkārši nespēj uzturēt lielo slodzi un tiek traumēti. Ir ļoti skumji noskatīties, kā pēc veiksmīga starta sportists pēkšņi saķer kāju un izstājas no sacensībām. Viņš ir sarāvis gurna mugurējās daļas muskuļus. Augšstilba priekšējās daļas muskuļi tiek traumēti daudz retāk, jo tie ir spēcīgi. Tiek traumēti vājākie. Un diemžēl - ļoti bieži. Tātad pat sportisti, kas ir izglītoti un ļoti nopietni gatavojas sacensībām un trenējas, pieļauj kļūdas.

Tāpēc svarīgi zināt, kuri muskuļi ir vāji un kuri - spēcīgi. Ja nostiprināsim tikai vienu muskuļu grupu, kas atrodas locītavas vienā pusē, mēs apzināti pakļausim sevi traumām.




Autore: Raisa Tarnopoļska