Un tomēr, lai runātu par veselību, ir jāzina, kas ir slimība. Aivars Lejnieks saka tā: visas slimības var iedalīt divās lielās grupās. Pirmajā ietilpst infekciju slimības, kurām ir konkrēts izraisītājs [piemēram, plaušu karsonis, gripa, dizentērija]. Neatkarīgi no tā, cik mēs esam veseli, ja slimības izraisītāja ir daudz, mēs saslimstam. Otra grupa - ģenētiski nosacītās slimības. Ja gēnos ielikts daudz informācijas par cilvēka iespējamo saslimšanu, tad viņš saslims un visu mūžu tieksies pēc veselības. Savukārt, ja informācijas ir nedaudz, tad slimības izpausmei vajadzīga apstākļu sakritība. Piemēram, cukura diabēts var būt ģenētiski nosacīts, bet ar to var arī nesaslimst. Ja cilvēkam ir mazkustīgs dzīvesveids un viņš sirgst ar aptaukošanos, ģenētiski predisponētais cukura diabēts visdrīzāk izpaudīsies, bet, ja viņš būs fiziski aktīvs, dzīvos pareizu dzīvesveidu, slimība tā arī visu mūžu var neizpausties.

Ļoti liela nozīme veselības nodrošināšanā ir imunitātei, jo imunitāte ir tā, kas mūs aizsargā no ārējās vides faktoriem: no baktērijām un dažādiem vīrusiem. Ir cilvēki, kuri ļoti bieži slimo ar saaukstēšanās slimībām - viņiem katru gadu ir gripa, un ir tādi, kuri gripu nepazīst. Tas ir imunitātes nopelns un galvenais uzdevums. Vēl ir tā saucamā pašaizsardzība jeb cilvēka iekšējā imunitāte, kas spēj atpazīt un sagraut vēža šūnas. Ja kaut kādu apsvērumu dēļ tā ir traucēta, piemēram, radiācijas vai smagas infekcijas dēļ, un imūnsistēmai ir jācīnās ar citiem draudiem, var attīstīties vēzis.

Ir svarīgi nenodarbināt imūnsistēmu ar "sīkām", ja tā var sacīt, problēmām. Vingrojot imunitāti nevar palielināt, bet norūdīta cilvēka imūnsistēma var koncentrēt uzmanību uz bīstamu procesu nepieļaušanu - jau minēto vēža šūnu iznīcināšanu. Būdami fiziski aktīvi, mēs pārorientējam organisma aizsargspējas uz būtisku problēmu risināšanu, nevis iesaistām iesnu vai elpas trūkuma korekcijā. Līdz ar to fiziskā slodze nepārprotami pasargā no imunitātes nelietderīgas izmantošanas.

Protams, fizisko kustību trūkums neizpaužas tik ātri kā miega vai barības deficīts, taču tas ļoti būtiski iespaido cilvēka organismu. Fiziskā aktivitāte rada psiholoģisku komfortu. Tas nozīmē, ja mēs esam labā fiziskā kondīcijā, tad mums nav nomāktības sajūtas, mēs spējam pārvarēt psiholoģiskas problēmas, un tas savukārt ir veids, kā imunitāti atslogot.

Kustības atbrīvo centrālo nervu sistēmu no pārmērīgas spriedzes un nodrošina nepieciešamo spēka un izturības līmeni. Tās ir vakcīna pret stresu, nogurumu, enerģijas trūkumu un spēku izsīkumu.



Autore: Raisa Tarnopoļska