Ārzemēs lielu popularitāti ir iemantojusi nodarbība, kuras nosaukums ir Crazy Rabbits [trakais trusis]. Šī kustība radās kā alternatīva aerobikai, lai dotu iespēju vingrot un apmeklēt grupu nodarbības mazāk nodrošinātiem ļaudīm [fitness ir salīdzinoši dārgs visās valstīs, tāpēc ne katrs cilvēks, pat tad, ja viņš strādā, var atļauties apmeklēt sporta un atpūtas klubus]. Atšķirībā no klubu nodarbībām, Crazy Rabbits organizē lielos angāros - zālēs, kur vienlaikus var pulcēties ap simt cilvēku. Esmu to redzējusi Vācijā un Zviedrijā. Zviedrijā grupu veidoja visdažādāko ļaužu spektrs: ārzemnieki, bērni, kas bija vecāki par desmit gadiem, vecmāmiņas, vectētiņi un vēl visdažādākā vecuma cilvēki. Viņi bija gan ļoti resni, gan sausnēji un stiegraini, gan labi ģērbti un trenēti, gan arī absolūti nesagatavoti. Zāles vidū stāvēja trenere [starp citu, grūtniece, kuras vēdera apjoms liecināja par visai drīzu ģimenes pieaugumu] un vadīja nodarbību. Skanēja mūzika, viss raibais pūlis sākumā gāja pa apli, pēc tam metās skriešus, tad atkal gāja un tad, stāvot uz vietas, izpildīja vingrinājumus. Mani kā rūdītu speciālisti pārņēma šausmas, jo trūka jebkādas metodikas, sajēgas par nodarbības organizēšanu, par drošību un vingrojumu secību: vai drīkst uzreiz pēc lēkāšanas mesties zemē [turklāt uz kailas grīdas bez paklājiņiem], vai drīkst dot vienādu slodzi jauniem un veciem, tieviem un resniem. Es secināju, ka tiek pārkāpti visi likumi, kādus vien fitnesā var pārkāpt veselības un drošības ziņā, taču tika realizēta galvenā doma - cilvēki vingroja. Būdama trenere un visus vingrojumus izpildot tehniski pareizi, es piekusu, bet ļaužu masa vienkārši izkustējās, negūstot nekādu slodzi un patiesībā arī nekādu labumu. Vienīgais ieguvums bija viņu spēcīgās pozitīvās emocijas, sajūta, ka viņi visi kopā dara kaut ko labu.

Otrreiz šāda veida treniņā bija Vācijā. Tur bija mazāk cilvēku, nodarbība notika tīrākā telpā un treneris bija labāk sagatavots [viņš bija sporta akadēmijas students], taču nodarbība bija garlaicīga un iepriekš paredzama. Bet arī šeit tika piepildīts galvenais mērķis - apmierināta cilvēku vajadzība izkustēties. To var īstenot, neieguldot lielus līdzekļus: sapulcējoties milzīgam cilvēku baram, ir vieglāk samaksāt par telpas īri; neprofesionālis, kurš vada nodarbību, neprasa lielu atlīdzību, un tas izmaksā daudz lētāk nekā abonements sporta klubā, kur treniņš noris profesionāļa vadībā. Bet būtībā tas pierāda vien to, cik ļoti cilvēkam ir nepieciešamas kustības.

Diemžēl pie mums vēl nav tāda labklājības līmeņa, lai daudzi izmantotu sporta klubu abonementus, un Latviju Crazy Rabbits vēl nav skāris, taču pie mums populāri ir tādi neorganizēties sporta veidi kā pludmales volejbols un futbols, ko var uzspēlēt jebkurš, apzinoties fizisko aktivitāšu lielo nozīmi. Daudzi nodrošināti cilvēki, kuri aizrāvušies ar boulingu, baseinu un ūdens atrakciju parku apmeklēšanu, novērtē iespēju vienlaikus izkustēties un relaksēties.



Autore: Raisa Tarnopoļska